Aštānga vinjāsa jogas mantru pirmsākumi

Anotācija

Šī īsā pētījuma mērķis ir izzināt Aštānga vinjāsa jogas (Aṣṭāṅgayoga Vinyāsa) nodarbību sākuma un noslēguma mantru sākotnējos avotus — sistēmas, kuru izstrādāja mūsdienu jogas tēvs Tirumalajs Krišnamačarja (1888–1989) un tālāk pilnveidoja viņa skolnieks, 20. gadsimta jogas guru K. Patabhi Džoiss (1915–2009). Papildus tam es vēlos piedāvāt šo mantru tulkojumu latviešu valodā, ietverot pilnu morfoloģisko analīzi un vārdu sarakstu, kas palīdzētu jogas praktizētājiem labāk izprast sanskrita vārdus un filozofiskās idejas, kas slēpjas aiz šo sanskrita mantru brīnišķīgi vibrējošajām skaņām. Tā kā jau pastāv daudz plūstošu un literāri estētisku tulkojumu, mana darba mērķis nav piedāvāt vēl vienu labāku versiju; gluži pretēji, pirmajā acu uzmetienā tas var šķist nedaudz raupjš un stūrains. Tomēr šī tulkojuma nolūks ir piedāvāt pamatīgāku pieeju teksta atveidojumā, tādējādi palīdzot uztvert tās filosofiskās koncepcijas, kurus laika gaitā attīstījuši ievērojami jogas meistari.

Tulkotāja piezīmes

Trīs galvenie avoti, uz kuriem esmu balstījusies, ir indiešu pētnieku Šankarāčarjas (Śaṅkarācārya) un Rama Šankara Bhatačarjas (Ram Shankar Bhattacharya, 1987) sagatavotais kritiskais "Yogatārāvalī" izdevums, kas kalpo kā avots pirmajam sākuma mantras pantam, un divas tīmekļa vietnes: Ashtanga Yoga Institute Vācijā (Steiner and Liersch, n.d.), kā arī Ashtanga Yoga Shala NYC (Ashtanga Yoga Shala NYC, b.d.).

Izstrādātais tulkojums ir tik burtisks, cik vien tas gramatiski un stilistiski ir iespējams latviešu valodā. Lai tekstu un tā kontekstu padarītu saprotamāku mūsdienu lasītājam, esmu izmantojusi kvadrātiekavas, lai pievienotu gramatiski nepieciešamos elementus, raitākam lasījumam latviešu valodā, vai arī iekļāvusi citu būtisku informāciju, kas ir ietverta netieši. Līdzīgi ir arī ar vārdšķirām, kas sanskritā ir ietvertas kodolīgi, bet nav skaidri izteiktas, esmu atšifrējusi un iekļāvusi kvadrātiekavās.

Aštanga jogas (Aṣṭāṅgayoga) sākuma mantra

Šīs mantras pirmais pants sākotnēji minēts īsā sanskrita tekstā par jogu ar nosaukumu Yogatārāvalī (Džeisons Bērčs (Jason Birch) to tulkojis kā "Jogas zvaigžņu virtene"), kas datēts aptuveni ar m.ē. 12.–15. gadsimtu. Tas sastāv tikai no 29 pantiem (manuskriptos pantu skaits svārstās no 28 līdz 30), kas aptver gan hatha jogu (Haṭhayoga), gan radža jogu (Rājayoga). Lai gan saskaņā ar tradicionālo uzskatu šis darbs tiek piedēvēts slavenajam advaitas skolotājam Ādi Šankarāčarjam (Adi Śaṅkarācārya), kurš dzīvoja aptuveni m.ē. 8. gadsimtā, pētnieku vidū valda viedoklis, ka autors, visticamāk, bijis kāds jogas guru ar tādu pašu vārdu kā slavenajam advaitas skolotājam. Šāds secinājums balstīts uz faktu, ka tādi tehniski jogas termini kā "hatha" un "radža joga" agrīnākos tekstos nebija atrodami. Šī mantra parasti ievada Aštanga jogas nodarbības, kas seko Patabhi Džoisa jogas sistēmai (Bhattacharya, 1987: 3; Birch, 2015: 8).

Es godinu Guru lotosa pēdas, kas ir atklājušas zināšanas par sev piemītošo svētlaimi, nepārspējamas [šīs pēdas], meklē dziedināšanu no indes, lai novērstu maldus, [kas ir] inde, [kura izriet no] metempsihozes (dvēseļu pārceļošanas).

Citi tulkojumi angļu valodā:

I pay homage to the gurus’ lotus feet, which have revealed the knowledge of the bliss of one’s own self. Unsurpassed, [these lotus-feet] act like toxicologists for curing the delusion that is the poison [known as] transmigration. (Birch, 2015: 4)

I salute the lotus-feet of my guru that have experienced the knowledge and bliss of Atman, and that serve as a doctor for removing the delusion of people caused by the poison of samsara. (Narasimhananda, 2019: 1)

Vārdu saraksts:

vande —√vand, 1. kl. Ā., īstenības izteiksme, tagadne, 1. pers. vsk., es godinu gurūṇāṁ — gurú, vīr. dz. ģen. dsk., godājams apzīmējums skolotājam, kura vārds arī tiek lietots daudzskaitlī, Guru (daudzskaitlī)

caraṇāravinde — cáraṇa-aravinda, Karmadhāraya saliktenis, neiktr. akuz. divd., lotosveidīgajām pēdām

sandarśitasvātmasukhāvabodhe — sandarśita-sva-ātma-sukhāva-bodhe, Bahuvrīhi saliktenis, neiktr. akuz. divd., saṃdarśita (saṃ-√dṛś, cieš. kārtas pagātnes divdabis [PPP]), sukhavat ‘ar prieku vai mieru apveltīts’, bodhi ‘pilnīgas zināšanas’ (budistiem un džainiem), kas [šīs pēdas] atklājušas zināšanas par sevis paša dabisko svētlaimi (burtiski: kuru brīnišķīgās zināšanas par sevi pašu ir atklātas) niḥśreyase— niḥśreyasa, neiktr. nom. divd., [pēdas ir] nepārspējamas

jāṅgalikāyamāne — jāṅgali-kāyamāne, (no jāṅgula neiktr. inde; =jāṅguli ‘indes ārsts’, ‘indes vārdotājs’; √kā (Vēdās; sal. ar √kan), kāyamāne, darāmās kārtas tagadnes divdabis, Karmadhāraya saliktenis, neiktr. nom. divd., meklēt (ar akuz. un dat.), [kamēr] meklē indes ārstu

saṃsāra-hālāhala[1]-moha-śāntyai— saṃsāra, vīr. dz. iešana vai klaiņošana cauri, pakļaušanās metempsihozei, hālāhala neiktr., nāvējoša inde, kas iegūta no indīga auga saknēm (sīpoliem), móha, vīr. dz. prāta maldi; śā́nti siev. dz. novēršana, Karmadhāraya saliktenis, siev. dz. dat. vsk., lai novērstu [prāta] maldus, [kas ir] metempsihozes inde

[1] Hālāhala — ļoti indīgs augs, kas minēts daudzos senās Indijas medicīnas traktātos. Tā mūsdienu latīniskais nosaukums ir norādīts Šrilankas Materia medica, proti, Aconitum ferox. Tas aug Indijā, Himalaju mērenajos subalpīnajos reģionos no Sikimas līdz Garhvalai, zied jūlijā un augustā. Sakni izmanto kakla, plaušu, zarnu, locītavu u.c. iekaisumu, lepras, drudža, holeras un reimatisma ārstēšanā. Ārīgi no tās pagatavotu pastu uzklāj uz ādas kā plāksteri pret neiralģiju, augoņiem u.c. (Jayaweera, 1982: 235–236). Skatīt 1. attēlu.

Mēģinājums izsekot nodarbību sākuma mantras otrā panta oriģinālajam avotam nav sniedzis nekādus ievērojamus rezultātus. Tādējādi iespējas jauniem atklājumiem joprojām ir atvērtas… Sākotnēji es atradu dažas norādes, kas veda pie viena no darbiem ar nosaukumu "Yoga Rahasya" ("Jogas noslēpums"), kuru sarakstījis ietekmīgais 20. gadsimta jogas meistars Tirumalajs Krišnamačarja (1888–1989). Tomēr pats Krišnamačarja šo traktātu piedēvē Nāthamuni — izcilam 10. gadsimta jogam. Hagiogrāfiskais traktāts Prapannāmṛta vēsta, ka sākotnēji Nāthamuni bijis Šivas bhakta (pielūdzējs), taču pēc tikšanās ar svēto Mahārju (Mahārya), kurš viņu iniciēja vaišnavismā un iemācīja Aštānga jogu, viņš tamilu valodā sarakstīja daudzus darbus par vaišnavismu (Dasgupta, 1991: 94–96). T.K.V. Desikačars, Krišnamačarjas dēls, apgalvo, ka viņu ģimene ir Nāthamuni pēcteči. Viņš bija "[..] Dienvidindijas gudrais, kurš, tāpat kā daudzi indiešu skolotāji, nepiederēja pie monastiskās tradīcijas, bet bija pilnībā iesaistīts ģimenes dzīvē. Viņa darbs, kas, kā domājams, sākotnēji sastāvējis no divpadsmit nodaļām, tika nodots no mutes mutē. Četras no šīm nodaļām mums ir zināmas, pateicoties Šrī T. Krišnamačarjam, kurš tās padiktēja savam dēlam un skolniekam T. K. V. Desikačaram" (Desikachar, 1999: xv; 231). (autores tulk. no angļu valodas).

Diemžēl rūpīga "Yoga Rahasya" izpēte [1]¹ nedeva pozitīvus rezultātus, proti, otrais pants tajā netika atrasts. Otrajā pantā jogas tēvs Pataņdžali tiek slavēts kā Ādi Šešas (Ādi Śeṣa) "slavenas mitoloģiskas tūkstošgalvainas čūskas” reinkarnācija, ko uzskata par mūžības simbolu, tādēļ to sauc arī par Anantu. Savā citā darbā ar nosaukumu "Yoga Makaranda", kas nozīmē "Jogas nektārs", Krišnamačarja nepārprotami aicina jogas praktizētāju katru dienu pirms jogas prakses skaitīt Ādi Šešam jeb Pataņdžali veltītu mantru, lai veicinātu āsanu sidhi (āsana siddhi jeb "pozu pilnveidi"), kas palīdz iegūt veselīgāku ķermeni, kontrolēt maņas un tieši novirza prāna vāju (prāṇa vāyu jeb "dzīvības elpas vēju") sušumna nādi (suṣumṇā nāḍi jeb "elpas kanāla ejā"). Tomēr mantras teksts atšķiras no K. Patabhi Džoisa varianta [2]². Šajā sakarā ir vērts pieminēt, ka slavenais 11. gadsimta gramatiķis Kaijata, kurš sarakstījis komentāru par Pataņdžali "Mahābhāṣya", ļoti labi zināja mītu par to, ka Pataņdžali ir Šeša nāgas (Śeṣa nāga jeb "čūskas") reinkarnācija (Deshpande, 1997: 449). Šajā brīdī ir nepieciešams izskaidrot atšķirību starp trim dažādiem, taču vienā vārdā sauktiem indiešu zinātniekiem — Pataņdžali. Gramatiķis un diženā gramatikas komentāra "Mahābhāṣya" autors dzīvoja ap 150. gadu p.m.ē., "Jogas sūtru" autors, visticamāk, dzīvoja ap 400. gadu m.ē., turpretī par medicīnas traktāta sastādītāja dzīves gadiem nav daudz zināms. Un tomēr tradicionālajā Indijas izpratnē ap 10. gadsimtu m.ē. visi trīs dižie zinātnieki tika apvienoti vienā izcilā domātājā (Bühnemann, 2018: 580).

Vēl pirms Krišnamačarjas līdzīgs norādījums jogas praktizētājam jogas prakses sākumā paklanīties dievišķo čūsku valdniekam Anantam, lai nodrošinātu panākumus asanu jeb "pozu" praksē, jau bija pieminēts Brahmānandas komentārā "Jyotsnā" (2.48) par "Haṭhayogapradīpikā". Balstoties uz Gudrunas Bīnemanes veikto Pataņdžali ikonogrāfijas pētījumu, sākotnēji Pataņdžali ikonogrāfijā tika attēlots kā divroku — pa pusei cilvēks, pa pusei čūskveidīgs — Šivas bhakta Nataradžas (Naṭarāja) tempļa tradīcijā Čidambaramā (Cidambaram), Tamilnādu štatā Dienvidindijā. Laika gaitā Krišnamačarjas, kurš pats bija vaišnavs, tradīcijā tas attīstījās kā četrroku Ādišešas (Ādiṣeśa), Anantas vai Višnu manifestācija. Tāpat Pataņdžali kā pilnīga būtne (siddha), kas iegrimusi meditācijā, tiek asociēts ar svēto zilbi om jeb praṇava (Turpat: 577–578).

[1] Es izsaku lielu pateicību Dr. Džeisonam Birčam, kurš man nosūtīja pilnu "Yoga Rahasya" tekstu.

[2] Mantras teksts ir šāds: Jīvamaṇi bhrājatphaṇā sahasra vidhdhṛt (sic., vidhṛta) viśvaṃ Bharāmaṇḍalāya anantāya nāgarājāya namaḥ (Krishnamacharya, 2006: 25).

mirdzoša tūkstošgalvaina čūska, kas nes visu pasauli, ir dzīvības dārgakmens [dzīvības elpa]

Es noliecos Zemeslodes nesēja, mūžīgā čūsku karaļa priekšā (Autora tulkojums).

[Tam], kura veidols no rokām [uz leju] ir cilvēcisks [Tam], kurš tur gliemežvāku, disku un zobenu [Tam], kura tūkstoš galvas[1] ir mirdzošas Es noliecos Pataņdžali priekšā.

Aštānga jogas (Aṣṭāṅgayoga) noslēdzošā mantra

Iespējams, senākā norāde uz šo mantru, kas mūsdienās ir tik populāra Aštānga jogas praktizētāju vidū, atrodama Vidžajanagaras (Vijayanagara) impērijas Sangamas dinastijas valdnieku uzrakstos. Šo impēriju 14. gadsimtā dibināja divi brāļi — Harihara I (saukts arī par Vīru Hariharu vai Hakku Rādžu) un Buka Rādža I. Viņi valdīja no 1336. līdz 1485. gadam m.ē. Šo slaveno pantu vēlāk pārņēma vietējie zinātnieki un jogas praktizētāji. Jo īpaši šīs divas rindas veido Devarādžas I (Devarāya I) Čitradurgas (Citradurga) uzraksta (kopumā 29 panti) ievadu, ko saskaņā ar Šakas (Śaka) ēras kalendāru var datēt ar 1334. gadu, Haras (Khara) [1] gadu, Kārttikas (Kārttika)[2] mēnesi, Šuklapakšas (śuklapakṣa) 15. dienu[3], Vaddavāru (Vaḍḍavāra)[4]. Šis datējums atbilst 1411. gada 31. oktobrim (sestdienai) pēc Gregora kalendāra. Uzraksts[5] ir veidots kannadu valodā un kannadu rakstībā. Akmens plāksne atrasta Čitradurgā, Čitradurgas talukā (Taluk), Čitradurgas apgabalā. Tā uzstādīta pakalnā uz ziemeļiem no Hidimbešvaras (Hiḍiṃbeśvara) tempļa (Ritti et al., 2004: 1022). Skatīt 3. attēlu, kurā atainota viena no šajā apkaimē atrastajām akmens plāksnēm.

Nedaudz nepārsteidzoši, bet izcilais jogas meistars T. Krišnamačarja arī ir dzimis nomaļajā Mučukundapuramas (Muchukundapuram) ciematā bijušajā Maisoras štatā, kura mūsdienu nosaukums ir Čitradurgas apgabals (Mohan and Mohan, 2010: 9). Šo divu faktu — uzraksta atrašanās vietas un T. Krišnamačarjas dzimšanas vietas — sakritība ir pārāk acīmredzama. Tādēļ tas vedina uz provizorisku secinājumu, ka Krišnamačarja šo pantu no Devarādžas I uzraksta galu galā būs iekļāvis savā Aštanga vinjasa jogas prakses noslēguma mantrā.

[1] Khara — sešdesmit gadu Brihaspati (Bṛhaspati — Jupitera planētas) cikla 25. gada nosaukums (Monier-Williams, 1899).

[2] Kārttika — mēneša nosaukums, kas atbilst daļai oktobra un novembra; gada divpadsmitais mēnesis, kad pilnmēness atrodas Sietiņa tuvumā (Turpat).

[3] Śuklapakṣa — mēneša gaišā puse; 15 dienas, kad mēness aug (Turpat).

[4] Iespējams, reģionāla rakstība sanskrita vārdam váḍabā, f. — ‘ķēve’; ‘konkrēts zvaigznājs, ko ataino zirga galva’ (Turpat).

[5] Oriģinālais uzraksts:

Svasti prajābhya[ḥ] paripālayaṃntāṃ nyāyēna mārggēṇa mahīṃ(n)mahīśā [|] gō-brāṃmāṇebhyaḥ subham-astu nityaṃ lokās-samastāḥ sukhino bhavaṃtu ||* (Ritti et al., 2004: 1022).

स्वस्तिप्रजाभ्यःपरिपालयंतां, न्यायेनमार्गेणमहींमहीशाः।

svastiprajābhyaḥ paripālayantāṁ nyāyena mārgeṇa mahīṁ mahīśāḥ

गोब्राह्मणेभ्यःशुभमस्तुनित्यं, लोकाःसमस्ताःसुखिनोभवंतु॥

gobrāhmaṇēbhyaḥ śubhamastu nityaṁ lokāḥ samastāḥ sukhinobhavantu

ॐशान्तिःशान्तिःशान्तिः|

om̐ śāntiḥ śāntiḥ śāntiḥ

svasti prajābhyaḥ paripālayantāṁ nyāyena mārgeṇa mahīṁ mahīśāḥ

go-brāhmaṇebhyaḥ śubham astu nityaṃ lokāḥ samastāḥ sukhinaḥ bhavantu

om̐ śāntiḥ śāntiḥ śāntiḥ

May there be wellbeing to the people

May the mighty ones [rulers] protect the earth in the right manner

May there be always prosperity for cows and Brahmans

May all the people be happy [or alternatively: may all the worlds with their inhabitants be happy]

OṂ. Peace! Peace! Peace![1] [or alternatively: may the three kinds of pain be averted]

[1] According to Shankara’s commentary on Taittirīya Upanishad “the word ‘peace’ is thrice-repeated for the purpose of destroying the three fold obstacles to the acquirement of knowledge, viz. from one's Self, from the living beings and from the Devas.” (Sastri, 1923: 62)

Izmantotā literatūra

Ashtanga Yoga Shala NYC (n.d.) Ashtanga yoga mantram. Available at: https://web.archive.org/web/20180124085427/http://www.ashtangayogashala.net/index.php?option=com_content&task=view&id=59&Itemid=112 (accessed 25 April 2024).

Bhattacharya, Ram Shankar (1987) Yogatārāvalī: with Hindī Translation and Notes and a Preface. Vārāṇasī: Bhāratīya Vidyā Prakāśana.

Birch, Jason (2015) The Yogatārāvalī and the Hidden History of Yoga. Nāmarūpa: Categories of Indian Thought Spring(20): 5–13.

Bühnemann, Gudrun (2018) Chapter 16: Nāga, Siddha and Sage: Visions of Patañjali as an Authority on Yoga. In: Baier, Karl, Maas, Philipp A., and Preisendanz, Karin (eds) Yoga in Transformation. 1st ed. Göttingen: V&R unipress, pp. 575–622. DOI: 10.14220/9783737008624.575.

Dasgupta, Surendranath (1991) A History of Indian Philosophy. Repr. Delhi: Motilal Banarsidass.

Deshpande, Madhav M. (1997) Who Inspired Pāṇini? Reconstructing the Hindu and Buddhist Counter-Claims. Journal of the American Oriental Society 117(3). American Oriental Society: 444–465. DOI: 10.2307/605245.

Desikachar, T. K. V. (1999) The Heart of Yoga: Developing a Personal Practice. Rev. ed. Rochester, Vt: Inner Traditions International.

Jayaweera, D, M,A. (1982) Medicinal Plants (Indigenous and Exotic) Used in Ceylon / Part IV, Magnoliaceae - Rubiaceae, with 115Illustrations Including Eight Colour Plates. Colombo,: National Science Council of Sri Lanka.

Kulikov, Leonid Igorevič (2012) The Vedic -Ya-Presents: Passives and Intransitivity in Old Indo-Aryan. Leiden studies in Indo-European 19. Amsterdam New York: Rodopi.

Mohan, A. G. and Mohan, Ganesh (2010) Krishnamacharya: His Life and Teachings. 1st ed. Boston: Shambhala.

Monier-Williams, Monier (1899) A Sanskrit-English Dictionary: Etymologically and Philologically Arranged with Special Reference to Cognate Indo-EuropeanLanguages. Oxford: The Clarendon Press. Available at: https://www.sanskrit-lexicon.uni-koeln.de/scans/MWScan/2020/web/index.php (accessed 14 August 2022).

Narasimhananda, Swami (tran.) (2019) Yoga-Taravali of Acharya Shankara. Prabuddha Bharata 124(1): 11–19.

Ritti, Shrinivas, Gopal, B. R., Indian Council of Historical Research, et al. (eds) (2004) Inscriptions of the Vijayanagara Rulers. New Delhi: Indian Council of Historical Research : Northern Book Centre.

Sastri, Sitarama (tran.) (1923) Aitareya and Taittiriya Upanishads and Sri Shankara’s Commentary. Madras: The India Printing Works. Available at: https://archive.org/details/AitareyataittiriyaUpanishadsWithShankaraBhashya-English/page/n5/mode/2up?view=theater.

Steiner, Ronald and Liersch, Nils Jacob (n.d.) Collection of Yoga Mantras. Available at: https://www.ashtangayoga.info/philosophy/source-texts-and-sanskrit/mantra/ (accessed 25 April 2024).

Whitney, William Dwight (1950) Sanskrit Grammar: Including Both the Classical Language, and the Older Dialects, of Veda and Brahmana. 7th issue of 2nd edition (1889). Cambridge, Massachusetts. London: Geoffrey Cumberlege: Harvard University Press. Oxford University Press. Available at: https://en.wikisource.org/wiki/Sanskrit_Grammar_(Whitney).